Ukraina pēdējās trīs desmitgadēs kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā

Šīs dienas acīm

Šo raidījumu Šīs dienas acīm veltām Ukrainai pēdējās trīs desmitgadēs, kopš neatkarīgā valstiskuma atgūšanas 1991. gadā. Viesos ukraiņu politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. "Ja mēs runājam par Ukrainu 1990.- 91. gadā, tad, protams, vienmēr ir kārdinājums salīdzināt un manipulēt, ko arī dara tuvināšanās ar Krievijas Federāciju atbalstītāji vai vienkārši cilvēki, kas apjūsmo un dievina Padomju Savienību. Patiešām otra spēcīgākā republika PSRS, attīstīta ražošana, industriāli agrāra ekonomika, attīstīta izglītība, zinātne, lauksaimniecība," Ukrainas situāciju neatkarības atgūšanas brīdī, un to bagāžu, ar kuru Ukraina pameta Padomju Savienību vērtē Dmitro Levus. "Ja ņem vērā kopproduktu, tad, starp citu, ļoti bieži pat gudri cilvēki, kas nav komunistiskā režīma un Padomju Savienības piekritēji, sāk salīdzināt ar Franciju un citām Eiropas valstīm un runāt par to, ka, redziet, kā mēs to visu pazaudējām. Bet patiesībā viss izskatījās nebūt ne tik labi, bija problēmas, kas piemīt visai Padomju Savienībai, kuras mēs visi lieliski zinām, kas kopumā arī noveda pie šī sabrukuma. Problemātiska ekonomikas efektivitāte, ekonomikas un rūpnieciskās ražošanas struktūra bija diezgan deformēta. Ukrainas teritorijā koncentrējās daudzi uzņēmumi, kas bija iekļauti kopējā Padomju Savienības tautsaimniecības kompleksā, un daļa no tiem gatavoja tieši gala produktu. To statistiski saskaitot, tad arī tiek būvētas šis Ukrainas kā paradīze zemes virsū novērtējums, kur ražoja tik daudz ledusskapju un tik daudz televizoru, visa kā cita, kas, iespējams, skaitliski tiešām bija priekšā Francijai. Taču bija arī daudzi absolūti nerentabli uzņēmumi, kas ekonomiski vienkārši veģetēja no dotācijām, kas bija vesels subsidētas nozares. Te mēs runājām arī par ogļu rūpniecību, arī metalurģija bija diezgan neefektīva, teiksim, bija daži uzņēmumi, kas tieši 80. gadu sākumā tika modernizēti, tie bija efektīva arī 80. gadu beigās, bet bija daudz uzņēmumu, kuru tehnoloģija nebija mainījusies gadu desmitiem ilgi. Humanitārajā ziņā, no vienas puses, mēs varam atcerēties studentu skaitu, universitāšu skaitu, atcerēties, cik bija pašdarbības ansambļu, bet patiesībā jau padomju izglītības kvalitāte bija diezgan nosacīta. Vēl viens moments, it kā jau varēja šķist, ka ukraiņu kultūra attīstās. Varam atcerēties tolaik televīzijā dažādu folkloras kolektīvu uzstāšanos visaugstākajā līmenī, taču, piemēram, tieši no turienes nāk termins šarovaršķina. Tas ir, kad reālo saturu aizstāj ar formu, ar stilizētiem ukraiņu tautas tērpiem, kuru neiztrūkstošs elements ir platās vīriešu bikses - šarpvari. Tas visur zibēja priekšplānā un aizstāja reālo kultūru. Tāpat diezgan dziļā aizgaldā iedzīt ukraiņu masu kultūra. Tieši kaut kād 70. gadu vidū arī notika šis lūzums, kad centrālajā un daļēji arī dienvidu Ukrainā parādījās tāds jēdziens kā krievvalodīgie ukraiņi. Austrumos tas bija noticis jau nedaudz agrāk. Krievu valoda sāk dominēt skolas izglītībā un ikdienas dzīvē ievērojamā Ukrainas daļa."