Borela izgāšanās Maskavā. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu

Divas puslodes

Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu. Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas). Izgāšanās Maskavā Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”. Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”. Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam. Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas. Dienvidaustrumāzijas tendences Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir pēc kādreizējā padomju un arī Ķīnas Tautas Republikas modeļa būvētas vienpartijas varas sistēmas, kuras oficiāli joprojām uztur spēkā valdošu marksistisko ideoloģiju ar sociālistiskas sabiedrības izveidi kā nākotnes mērķi. Tomēr ikdienas ekonomiskajā realitātē šīs valstis, līdzīgi kā mūsdienu Ķīna, pakļaujas globālajai brīvā tirgus dominantei. Tā Vjetnamas kompartijas un valsts vadītājus žurnāls “The Economist” nodēvējis par „kaismīgi kapitālistiskiem komunistiem”, un ekonomikas teorētiķi atzīst, ka šodienas Vjetnamas ekonomiskais modelis ir tuvāks valstsmonopoliskajam kapitālismam nekā padomju stila sociālismam. Kas attiecas uz Kampučiju, kura arī savulaik apmēram desmitgadi ietilpa Padomju Savienības satelītvalstu skaitā, tā šobrīd nomināli ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku iekārtu, tomēr valsts politikā joprojām dominē kādreizējās Kampučijas Tautas revolucionārās partijas aprindas, un tās līderis Hun Sens ir valdības vadītājs kopš 1985. gada. Par Mjanmas neseno vēsturi un pašreizējo politisko situāciju plašāk runājām jau raidījumā pagājušonedēļ, savukārt Taizeme ir vienīgā valsts reģionā, kam izdevās saglabāt neatkarību koloniālisma periodā, bet aukstā kara laikā allaž ieturēt prorietumniecisku kursu. To gan lielā mērā nodrošināja armijas pastāvīga iejaukšanās politikā ar regulāriem militāriem apvērsumiem, pēdējais no kuriem izbeidza kārtējo nestabilās demokrātijas periodu 2014. gadā. Kopš tā laika Taizemi vada Nacionālā miera un kārtības komiteja ar ģenerāli Prajutu Čanoča priekšgalā. 2019. gada martā gan notika vēlēšanas, taču par to godīgumu ir lielas šaubas, un tās būtībā tikai leģitimēja militārās diktatūras statusu. Arī Taizeme periodiski piedzīvo sabiedrības protestus ar prasībām pēc demokratizācijas; pēdējie tādi notika pagājušā gada jūlijā un augustā. Sagatavoja Eduards Liniņš.